Atrodi mani “Maskačkas” sirdī jeb klejojumi pa Rīgas interesantāko priekšpilsētu

Rīga, kā jau sena pilsēta, ir valdzinoša ar savu raibo vēsturi. Tās saistošākā un arī neizzinātā daļa ir tā sauktā “Maskačka”. Šeit moderni tirdzniecības centri sajaucas kopā ar aizpagājušā gadsimta beigu koka apbūvi, smags bruģis ar pārgalvīgiem braucējiem, vilcienu taures ar putnu čivināšanu. Daudz skolu, daudz graustu, daudz pārsteigumu vienkāršam kartētājam kā man.

Sveiki visiem, kurus interesē OpenStreetMap un tas, ko tajā dara Latvijas kopiena. Mani sauc Pēteris Krišjānis un es kartēju nu jau 3 gadus. Šajā laikā ir daudz kas piedzīvots vācot datus, it īpaši veicot to neaizstājamo posmu – ar kājām, papīra gabalu, uz kuras vēlams izdrukāta Walking Papers vai arī vienkārša karte, izmantojot eksporta iespējas no osm.org, pildspalvu (vēlams flomastera veida, lai vieglāk un ātrāk pierakstīt bēgot no suņiem un nikniem saimniekiem), kā arī mobilo telefonu ar iespēju ierakstīt tevis veikto ceļu (noder uzskatāmībai un ceļu iezīmēšanai) izmantojot GPS uztvērēju. Dažreiz arī tiek izmantots tikai telefons ar speciālajām telefona austiņām – piemēram Android telefonos izmantotā OSMTracker ļauj nospiežot pacelšanas taustiņu ierakstīt īsu skaņas ierakstu, kas ir ļoti ērts, ja vēlaties pārvietoties ātrāk nekā pierakstīšana uz papīra atļauj.

Tad nu pēdējos mēnešos esmu aktīvi darbojies tajā Rīgas rajonā, kurā atrodas mans darbs, kā arī kas ir ļoti baiss un haotisks, un reizē tik interesants – proti, tā sauktā “Maskačka”. Saukta arī par Maskavas priekšpilsētu, vai arī vācisko forštati, tā ir pilna galējību. Tā ir viena no “izglītotākajām” priekšpilsētām, jo šķiet uz katru kvartālu tur atrodas vai nu skola, universitāte, vai bērnudārzs (Rīgā sauktas par pirmsskolas izglītības iestādēm). Kā kartētājam tur ir daudz darba, jo šajā rajonā reti kurš tāpat vien iegriežas, ir nedrošība, ka staigāšana ar papīra lapu un zīmuli var nokaitināt kādu iereibušu bariņu – vai arī vienkārši būs aicinājumi iedot “uzsmēķēt”, kas savukārt var nokaitināt jūs, ja esat tāds pats nesmēķētājs kā es. Risks gan kopsumā ir krietni pārspīlēts, bet ja veicat padziļinātu izpēti šādā rajonā vēlams to darīt bariņā (vairāk arī informācijas pierakstīsiet), vai arī nodrošināties ar labu miesas būvi un/vai ļoti raitu soli – 99.9% cilvēku tur ir tādi paši kā mēs, bet tie 0.1% diemžēl var sabojāt dienu. Šādā rajonā lielai nozīmei ir interešu punktiem (POI), jo Narvesen vai Maxima te uz katra stūra neatradīsi.

Vislielāko “jautrību” man šajās ekspedīcijās – un acīmredzot ikdienā arī visiem “Maskačkas” viesiem – sagādāja mājas/zemes gabalu numerācijas jautrības. Pirms kāda laika gisnet.lv guru Pēteris Brūns pačukstēja, ka Rīgas Dome esot veikusi pētījumu par numerācijas problēmām Rīgā un situācijas novērtējums esot bijusi diezgan drūms. Es sākumā kā veselīgs skeptiķis neticēju, taču divu mēnešu pastaigas mani pārliecināja pilnībā.  Ja Rīgā situācija vietām ir sarežģīta, tad Maskavas forštatē ir vienkārši neiespējami atrast to, ko meklē. Daži piemēri no dzīves.

Ielas “nāve”

Vai jūs zinājāt, ka ir iespējama ielas “nāve”? Nē, ar to nav domāts ka ielas nosaukums tiek nomainīts uz citu – lai gan Ļeļins vairs netiek pieminēts ar siltu vārdu šajā pusē, Brīvības iela stāv kā stāvējusi. Parasti šāda “nāve” notiek, kad ielu pamazām aprij ap to esošais kvartāls. Šādu likteni reti kad piedzīvo maģistrālās ielas, taču klusās, brīžiem vien interesantās – esmu gatavs saderēt, ka reizi 30 gados no kartēm pazūd vismaz viena šāda iela. Dzīvs piemērs šādam gadījumam ir Pļaviņu iela Rīgā. Šobrīd no ielas praktiski pāri ir palicis 100 metrus liels gabals, kas neved nekur. Daļu no tā ir “aprījusi” maksas autostāvieta”, kas pārrāvusi tās vienas puses savienojumu ar Maskavas ielu. Savukārt otru “savienojumu” jau padomju gados ir likvidējusi Andreja Pumpura pamatskola un Lubānas ielas masīvs. No ielas ir palikuši pāris numuri, no kuriem trīs es atšifrēju. Sākumā sajūta bija dīvaina – kvartāla vidū atrast mājas ar numuriem kas pieder ielai, par kuras eksistenci ir ļoti maz norāžu. Daudz kur šādas ielas ne tik daudz “nomirst”, kā izšķīst, jo vidū pēkšņi parādās ēka, kas sadala ielu divās daļās. Pilsēta aug un mainās, un līdz ar to tās ielas.

Lielās kalna ielas noslēpums

Savās pastaigās man ir kļuvis skaidrs, ka vismaz Rīgā mītošie cilvēki ļoti nevēlas, lai tos “atrastu” svešinieki, lai kāds būtu to iemesls vizītei. Savādāk grūti izskaidrot to “gribu, lieku numuru, gribu, nelieku” attieksmi, kas valda mūsu galvaspilsētas ielās. Taču tas nebūt nav viss – dažreiz cilvēkiem vienkārši gribas skaistāku ielas nosaukumu un arī atbildīgie servisi īpaši neiespringst, ja pat atklāj, ka plāksnītes pie mājām saka ko citu, nekā zemes grāmata vai pēc tur pieejamās informācijas veidotās kartes.

Nē, šeit nav runa par Džohara Dudajeva gatvi, kuras nosaukuma maiņa kā tāds spoks parādās katru reizi pirms vēlēšanām un norimst, tā arī nesasniedzis nekādu rezultātu. Visiem ir zināma bēdīgi slavenā Mazā kalna iela. Un pēc loģikas spriežot, tad blakus arī vajadzētu būt tās “māsai” – Lielajai kalna ielai. Un tāda arī ir – it kā. Pareizāk būtu jāsaka, ka turpat jau blakus tā kādreiz atradās, tikai tagad tai ir vienkāršots nosaukums – Kalna iela. Un viss jau būtu labi, ja tikai šīs ielas iedzīvotāji acīmredzot nedomātu citādi. Proti, šajā ielā viss norāda, ka Lielā kalna iela dzīvo un uzvar, jo ja esam demokrāti sirdī, tad balsojumā ar māju plāksnītēm pārliecinošā vairākumā ir šis nosaukums, turklāt to atbalsta parastās ielas nosaukuma plāksnītes krustojumos, kā arī šāds ielas nosaukums rotājas pie iespaidīgās Pareizticīgo Rīgas svētā pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcas, kas atrodas blakus Ivana kapiem. Taču liels bija mans mulsums, ka visās kartēs, sākot ar Jāņasētas, un beidzot ar RIĢIS, centās man iestāstīt, ka nosaukums ir vienkārši Kalna iela.

Jūs teiksiet – ielas maiņas nosaukums noticis nesen un visi nav spējuši vēl atrast, kā arī nomainīt? Tas būtu ticami, ja nosaukuma maiņa nebūtu notikusi pirms apmēram … 95 gadiem. Rīgas Domes dienesti uz manu jautājumu atbildi nespēja sniegt, taču solijās inspicēt notiekošo un zvērēja, ka nosaukums joprojām ir Kalna iela. No vienas puses žēl, jo Lielā kalna iela it kā skan loģiskāk un gribētos zināt, kāda ir bijusi motivācija cilvēkiem izvēlēt šo nosaukumu pretēji ierastajai kārtībai. Taču no otras puses tas vieš palielas neskaidrības kartē un tas nekad nav labi.

Starp mums – “plaisa”

Vēl pašās beigās varu piezīmēt, ka bieži var nākties samulst, ieraugot māju numurus kas atkārtojas. Tā kā numuri tiek piešķirti zemes gabaliem, šāda iespēja ir diezgan liela – taču gadās arī amizanti gadījumi, kad, piemēram, Salaspils ielas divas ēkas ar Nr. 7 šķir pati….Salaspils iela (pie Jāņavārtu stacijas). Līdzīgs gadījums – kas gan vairāk izskatās pēc kļūdas – ir pie Mazās kalna ielas tramvaja pieturas, kur divas atzīmes ar Maskavas ielu nr. 21 šķir senais tirgus laukums, kas tagad ir viena skaisti sakopta vieta.

Lai gan daudzas no šīm ērmībām var šķist ikdienišķas, taču tās liek pasmaidīt, ne tik daudz dusmoties. Pilsētas mainās, dzīvo, attīstās kopā ar mums kā cilvēkiem un sabiedrību. Tādēļ ir fascinējoši kartējot ievērot detaļas, kurām ikdienā garām skrienot iepriekš neesi pievērsis uzmanību.

3 thoughts on “Atrodi mani “Maskačkas” sirdī jeb klejojumi pa Rīgas interesantāko priekšpilsētu

  1. Mani vienmēr skatoties kartē ir fascinējusi Nīcgales iela, kas gan nav Maskačkā, bet ļoti jauki iet gan paralēli, gan perpendikulāri sev un vispār reāli izskatās pēc vismaz 2 vai pat 3 dažādām ielām. Otra aizraujošā lieta ir tās ielas, kuras kādreiz iespējams bijušas kā viena, bet tagad saskaldītas, piemēram, Lubānas iela, Rēznas iela vai Starta iela, tajās varētu būt ļoti aizraujoši ar mašīnu meklēt numurus, kas tuvu dzelzceļam – trāpīsi pareizajā pusē, vai nē? Vai piem Ūnijas ielai – ir iela, tad gabaliņu nav, tad ir atkal, bet virsū tikt nevar.

  2. iipashs paldies peecim par maaju numuru ziimeeshanu – tas ir diezgan apjomiigs darbs. pat riigas centraa mums veel daudz ko dariit shajaa jomaa.

  3. Pingback: Veikali, kam nevajadzētu sadarboties | Latvijas OpenStreetMap projekts

Leave a Reply